Māci bērnus

Iedomājies, ka tu stāvi tautas priekšā, kura vairāk kā 200 gadus ir bijusi trimdā un verdzībā, ciešot pazemojumus un apspiešanu. Tagad, pēc daudziem brīnumiem, ir pienācis ilgi gaidītās atbrīvošanas mirklis. Tu sasauc tautu kopā ar gatavojies vērsties pie viņiem ar runu, kuru viņi tā alkst izdzirdēt. Šo dienu tauta nekad neaizmirsīs. Par ko tu ar viņiem runāsi?

Lielākā daļa pieminētu beidzot iegūtu brīvību. Daudzi sāktu runāt par ceļu, kurš ir viņu priekšā, par tā galamērķi – „zemi, kurā piens un medus tek”. Ir arī tādi, kas brīdinātu tautu par briesmām un pārbaudījumiem, kas viņus sagaida šajā ceļā, kuru Nelsons Mandela nosauca par „ilgo ceļu uz brīvību”.

Katra no šīm tēmām var kļūt par efektīvu vadmotīvu izcila līdera iedvesmojošai runai. Tomēr Mošē, savā Radītāja vadītajā runā, nepiemin nevienu no tām, un tas padara viņu par unikālu tautas vadoni. Pētot Rakstus, mēs redzam, ka Mošē trīs reizes atgriežas pie vienas tēmas – bērniem, to audzināšanas un tālas nākotnes.

Un notiks, kad jūsu bērni jums prasīs: kas jums tā par kalpošanu, - tad atbildiet: tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Ēģiptē, kad Viņš sita ēģiptiešus, bet saudzēja mūsu namus." Tad tauta noliecās Dieva priekšā un pielūdza. (2.Mozus 12:26-27)

Saviem bērniem sakiet šinī dienā: tas tāpēc notiek, ka Tas Kungs man tā darījis, kad es iznācu no Ēģiptes zemes. (2.Mozus 13:8)

Un, ja tavs bērns šodien vai rīt tev jautātu: kas tas ir? - tad atbildi tam: ar stipru roku Tas Kungs mani izvedis no Ēģiptes, no vergu nama. (2.Mozus 13:14)

Šī ir viena no neloģiskākajām rīcībām līderu vēsturē. Mošē runā ne par šodienu vai rītdienu, bet par tālu nākotni un vecāku pienākumu izglītot savus bērnus. Vēl vairāk, saskaņā ar gudro skaidrojumu, Mošē norāda, ka mums ir jāmudina savus bērnus, lai viņi uzdotu vairāk jautājumus – tas ebreju mantojums ies no paaudzes paaudzē, pateicoties nevis iekalšanai, bet dialogam starp tēviem un bērniem.

Tādā veidā ebreji ir kļuvuši par vēsturē vienīgo tautu, kas padarīja izglītību par savas izdzīvošanas ķīlu. Galvenais, svētākais ebreju vecāku pienākums ir – bērnu izglītošana. Pesaha svētku sedera rituāls savā būtībā ir „seminārs”, kas atkārtojas no gada gadā, kura laikā tēvs dēlam nodos zināšanas par iziešanu no Ēģiptes. Jūdaisms ir kļuvis par reliģiju, kura patiesie varoņi ir skolotāji, bet tā būtība – zināšanu iegūšana un prāta aktivitāte. Mezopotāmijas iedzīvotāji cēla zikurātus, ēģiptieši – piramīdas, grieķi – partenonu, romieši – kolizeju. Ebreji savukārt cēla skolas un zinību namus. Un tieši tādēļ viņi ir vienīgie no visām Senās pasaules tautām, kas ir izdzīvojuši, saglabājot sevi, Derību un savu priekšteču mantojumu.

Mošē piemita pārsteidzoša tālredzība. Viņš saprata, ka pasauli nav iespējams izmainīt tikai ar ārējiem efektiem – ceļot monumentālas ēkas, savācot varenas armijas, ceļot impērijas vai arī izmantojot spēku un varu. Daudzas impērijas ir cēlušās un kritušas, tomēr cilvēka daba ir palikusi nemainīga.

Pasauli var izmainīt tikai vienā veidā – caur izglītošanu. Mums ir jāmāca savus bērnus kā būt taisnīgiem, tikumīgiem, labiem, līdzcietīgiem. Jāmāca tas, ka brīvību var sasniegt tikai, ievērojot likumus un disciplinējot sevi. Mums pastāvīgi ir jāatgādina tiem, ka „Ēģiptē mēs bijām faraona vergi”, jo tie, kas aizmirst verdzības rūgtumu, pamazām zaudē dedzību un spēju cīnīties par savu brīvību. Mums jāmudina bērnus uzdot jautājumus, šaubīties un diskutēt. Mums jāciena tos, ja vēlamies, lai viņi cienītus tās vērtības, kuras mēs cenšamies tiem iemācīt.

Lielākā tautu daļa vairāk kā 3000 pasaules vēstures gadu laikā tā arī neiemācījās šo mācību. Protesta akcijas, revolūcijas, pilsoņu kari turpina satricināt pasauli, dodot cilvēkiem cerību, ka tirānu gāšana un demokrātisku vēlēšanu organizēšana pieliks punktu korupcijai, dāvās brīvību, nodrošinās likuma un taisnīguma uzvaruUn katru reizi, atkal un atkal no jauna, kad tas nenotiek, cilvēki no sirds brīnās un viļās. Vienīgais, ko viņiem izdodas sasniegt, ir izmaiņas varas koridoros.

Vienā no izcilākajām 20.gadsimta runām, izcilais ASV tiesnesis Lerneds Hends teica: „Es bieži vien aizdomājos, vai mēs neliekam pārāk daudz cerību un konstitūciju, likumiem un tiesām. Tās ir viltus cerības; ticiet man, tas tā ir. Brīvība dzīvo cilvēku sirdīs; un kad tā tur iet bojā, to nespēj glābt ne konstitūcija, ne likums, ne tiesa. Ne konstitūcija, ne likums, ne tiesa pat nespēj tai nekā palīdzēt.”

Visuaugstais mācīja Mošē, ka galvenais uzdevums ir nevis pašā brīvības iegūšanā, bet gan spējā to nosargāt, saglabāt tās garu nākošo paaudžu sirdīs. Un to var panākt tikai ar nepārtrauktu izglītošanu, kuru nedrīkst atdot skolotāju vai skolu rokās. Daļēji šim procesam jānotiek ģimenes lokā, dzimtās mājas sienās, un ar to pašu svēto dedzību, kas pavada reliģiozas ceremonijas. Mošē to saprata kā neviens, un tikai pateicoties viņa mācībai un padomiem ebreji un jūdaisms ir izdzīvojuši.

Līdera izcilība ir tajā, ka viņš skatās tālu uz priekšu, rūpējoties ne tikai par rītdienu, bet par to, kas būs pēc gada, pēc desmit, nākošajās paaudzēs. Vienā no savām labākajām runām Roberts F.Kenedijs teica, ka līderis, kuram ir skaidrs nākotnes redzējums, ir spējīgs pārveidot pasauli: „Daži domā, ka vīrietis vai sieviete nav spējīgi vieni paši nostāties pretī milzīgajam pasaules bēdu daudzumam – nabadzībai, neizglītotībai, netaisnīgumam vai varmācībai. Tomēr daudzas no izcilākajām kustībām pasaulē sākās ar viena vienīga cilvēka ideju vai darbību. Tā viens jauns mūks sāka protestantu Reformāciju, jauns ģenerālis pārcēla impērijas robežas no Maķedonijas līdz pasaules malām, bet jauna cīnītāja atdeva Francijai tās zemes. Jauno Pasauli atklāja jauns itāļu pētnieks, bet 32-gadījais Tomass Džefersons bija pirmais, kas paziņoja, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi. „Dodiet man atbalsta punktu” – teica Arhimēds – „un es apgriezīšu Zemi otrādi. Visi šie cilvēki izmainīja pasauli, un mēs varam izdarīt tieši to pašu.”

Jūdaisma burtu un garu piesātina pravietiska līdera ideja. Sālamana pamācību grāmatā ir teikts: „Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības!” (Sālamana pamācības 29:18) Praviešiem dotās atklāsmes vienmēr tiecas tālā nākotnē. Visuaugstais teica pravietim Ecehiēlam, ka cilvēks, kurš redz – tas ir kā sargs, kas vēro notiekošo no augšas, un tādēļ ir spējīgs ieraudzīt draudošās briesmas pirms tās vēl ir notikušas (Ecehiēla 33:1-6). Gudrie saka: „Kurš ir gudrs? Tas, kurš redz to, kas vēl tikai tuvojas.” (Talmuds, traktāts Tamid 32a). Vinstons Čerčils un Dāvids Ben-Gurions, divi 20.gadsimta visizcilākie līderi, tāpat arī bija izcili vēsturnieki. Zinot bijušo, viņi spēja paredzēt nākotni. Kā izcili šaha spēlētāji, izpētot tūkstošiem izspēlētās partijas, viņi spēja ieraudzīt ikvienas šaha kombinācijas potenciālos draudus un perspektīvas, izskaitļojot vairākus gājienus uz priekšu.

Vēloties kļūt par kādas jomas līderi (ģimenes galvu vai valsts prezidentu), ir domāt uz priekšu. Nemeklējiet vieglos ceļus tikai tāpēc, ka tā ir vienkāršāk, tuvāk vai tas sola ātrākus rezultātus. Galarezultātā šāda izvēle izmaksās daudz dārgāk.

Mošē kļuva par izcilāko no līderiem tādēļ, ka prata redzēt tālāk par visiem. Viņš saprata, ka cilvēka uzvedība var izmainīties tikai daudzu paaudžu darba rezultātā. Un tādēļ mūsu galvenajai prioritātei jābūt bērnu izglītošanai, mūsu vērtību un ideālu iemācīšanai – lai viņi spētu turpināt mūsu iesākto. Un tad kādu dienu pasaule izmainīsies, jo izmainīsimies mēs paši. Mošē piekristu Konfūcijam, kas ir teicis: „Ja tu plāno gadu uz priekšu – stādi rīsus; plāno desmit gadus – stādi kokus; plāni simts gadus uz priekšu – māci bērnus.”

Derība, kuru ebrejiem deva Mošē 33 gadsimtus atpakaļ, ir vēl aizvien aktuāla.

Rabbi Džonatans Sakss