Pols Andersons
Mācītājs, Luterāņu atjaunotnes vadītājs
(The Lutheran Renewal)

Sagraut savas dzīves cietokšņus

Vairāki no maniem bērniem, mazi būdami, baidījās no suņiem. Ēriku īpaši biedēja lielie rējēji, un viņa skrēja pie manis, meklējot patvērumu. Bet, sēžot uz tētuka pleciem, viņa priecīgi uzsauca: „Sveiks, sunīti!” Viņa sajutās droši. Mammas un tēti bieži ir bērnu drošie patvērumi, tieši tāpat Dieva bērniem patvērums ir Dievs.

Dāvids Viņā atrada drošību un rakstīja: "Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums. Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags, un mans augstais palīgs. Es piesaukšu To Kungu, kas augsti teicams, un tad es tikšu pestīts no saviem ienaidniekiem.(Ps.18:2-4) Dāvidam bija nepieciešama vieta, kur paslēpties un viņš piedzīvoja, ka uz Dievu var paļauties, tādēļ viņš slavēja Dievu par to un sauca Dievu par savu patvērumu un cietoksni.

 

Ceļš uz verdzību

Diemžēl, ne jau vienmēr, kad esam nobijušies vai kad mums ir nepieciešama palīdzība, mēs ejam pie Tēva. Mēs meklējams citas vietas, kur paslēpties. Sākumā tās tiešām izskatās pēc patvēruma. Bet galu galā tas, ko uzskatījām par patvērumu, kļūst par cietoksni, kurš mūs vairāk iesloga nekā atbrīvo, un apustulis Pāvils vārdu cietoksnis lieto tieši šādā nozīmē. „Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai.”( 2. Kor. 10:4)
Dāvids rakstīja: “Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva.” (7. p.). Viņš piedzīvoja, kas ir „elles valgi un nāves cilpas ”, un bija nobijies. Viņš varēja teikt: „Savās bailēs es uzbruku... vai savās bailēs es kritu panikā...”, bet viņš rakstīja: „Savās bailēs es piesaucu To Kungu.” Viņš izvēlējās pareizo atbildi un saņēma vēlamo situācijas risinājumu: „Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām...„(18. p.) Kas notiktu, ja Dāvids izvēlētos meklēt patvērumu citur – ne pie Dieva? Viņš tiktu sagūstīts vai varbūt arī nogalināts. Dāvids piedzīvoja, ka Dievs ir perfekts patvērums. Citur viņš rakstīja: „Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?” (Ps.27:1) Dāvida ceļš ir no briesmām uz atbrīvošanu, no valgiem un cilpām uz atraisītību.
Dāvids zināja, kāpēc Dievs viņu aizstāvēja: „Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņš turēja uz mani labu prātu (priecājās par mani – angļu tulk.).” (Ps. 18:20) Dāvids nepadevās ienaidnieka meliem, tādiem kā „Dievs negrib tevi aizstāvēt” vai „Dievs jau tevi neuzlūkos”. Viņš uzņēma sevī patiesību un patiesība viņu darīja brīvu. Pieķeršanās meliem nolaupa mūsu brīvību. Meli ieved mūs cietokšņos, kuri izskatās kā patvērums, bet patiesībā ir cietums.
Dzīvē ir tik daudz rejošu suņu, kas mūs grib iebiedēt. Mēs tikām radīti, lai valdītu, bet, kad mēs caur grēku nometām savu valdīšanas scepteri, sātans to pacēla un tagad uzbrūk mums. Pāvils viņu apraksta kā „gaisa valsts valdnieku”. Jēzus viņu sauca par „šīs pasaules valdnieku”. Es pats nevaru pastāvēt pret viņu un viņa armiju. Man ir vajadzīga palīdzība no ārienes. Tas, kurp es vēršos pēc palīdzības, nosaka to, vai es atradīšu brīvību vai važas, uzvaru vai sakāvi.

Meklējot mierinājumu, ko sagādā ēšana, Anna (vārds mainīts) iekrita šajās lamatās – viņa skatījās spogulī uz savu uzblīdušo ķermeni un ienīda sevi, kaut arī viņa bija nobriedusi kristiete, kurai ir laba laulība un nopietna kalpošana draudzē. Riebums bija tik sāpīgs, ka viņa salīdzināja sevi ar ikvienu, ko ieraudzīja, īpaši meklējot miesas, kuras bija vēl vairāk uzblīdušas par viņu. Viņa nodevās neprātīgos tāda apģērba meklējumos, kas nomaskētu viņu, bet nespēja to atrast. Atspulgs spogulī regulāri viņu pārliecināja, ka viņa ir mazvērtīgāka par tieviem cilvēkiem, un sātans izmantoja visas blēdības, lai ierobežotu viņas spēju kalpot Dievam ar pārliecību un prieku. „Viņi taču atceras to laiku, kad tu biji tieva, un tagad klačojas, ka tu esi tā palaidusies! Tu taču nevari neko modernu uzvilkt – tajā tu izskaties pēc vaļa.” Katra reize, kad viņa atkal pievērsās sevis aplūkošanai, parasti beidzās ar ceļojumu pie ledusskapja, lai remdētu dvēseles sāpes ar vēl vienu saldējuma vai picas porciju. Mums ar sievu pat nebija nojausmas, ka mūsu draudzene Anna ir tik ļoti sagūstīta.

 

Cietokšņi ir...

•    Viss, kur es tveros tā vietā, lai vērstos pie Dieva. Tur es dodos, kad esmu vājš un man sāp. Man ir nepieciešams patvērums apmulsuma brīžos. Kad biju bērns, es varbūt nezināju, kā meklēt palīdzību pie Dieva. Cietoksnis ir Dieva aizvietotājs, kaut kas, par ko domāju, ka tas man palīdzēs. “Bēdas tiem, kas dodas uz Ēģipti pēc palīdzības un paļaujas uz kara zirgiem! Tie liek savu cerību uz cīņas ratiem tādēļ, ka to tik daudz, un uz jātniekiem tādēļ, ka viņu pulks arī tik liels, bet neraugās uz Israēla Svēto un nemeklē To Kungu!” (Jes 31:1) Anna bija pieradusi meklēt palīdzību pie ēdiena. Citi to meklē reliģijā, miegā vai alkoholā.
•    Meli, kuriem es turpinu ticēt. Tā kā esmu ievainojams, es pat neapzinos, ka esmu uzņēmis sevī melus. Ja tie nostrādā vienu reizi, es mēģinu tiem pieķerties atkal un atkal. Sātans man čukst: „Vienīgais veids, kā tu vari tikt galā, ir bēgt..., dusmoties..., ēst..., ieslīgt darbā.., raizēties par to. Meli ir Sātana teritorija. Viņš, saskaņā ar Jēzu ir „melis un melu tēvs” (Jņ. 8:44) Kad es pieņemu melus, es nometu savu patiesības gurnu apsēju un atstāju sevi pilnīgi neaizsargātu pret uzbrukumiem. Velns lieto melus, lai varētu apsūdzēt, iebiedēt un pievilt.
•    Viss, par ko es nevēlos runāt. Tas mani apkauno un mulsina, tādēļ es paslēpjos. Cietoksnis liek man justies nedrošam, jo es sev liekos pārāk vājš, lai izlauztos brīvībā. Tādēļ es baidos par to runāt ar citiem cilvēkiem, jo tā atklāsies mans vājums, es sajutīšos vēl niecīgāks un noraidāms – kā tas bija ar Annu.
•    Noslēpums, un reizēm es pat varu nezināt, kas tas ir par noslēpumu. „Ja sakām, ka mums nav grēka, tad pieviļam paši sevi...” (1. Jņ. 1:8) Cietoksnis var piemuļķot citus, bet galu galā tas piemuļķo mani pašu. Tas ieved mani pašapmānā – Sātana ierocis numur viens ir pievilšana (un ievēro, ka kaujas lauks ir prāts). Es izdomāju sev attaisnojumus pat neapzinoties. Es vainoju citus, ka tie attur gaismu, lai tā neiespīdētu man sejā un neatklātu patiesību. Es dzīvoju savas situācijas noliegumā, jo esmu apkaunots.
•     Manas identitātes daļa. „Es esmu cilvēks ar lieko svaru.” „Es esmu nemiera cēlājs.” „Es esmu dusmīga uz dzīvi, tādēļ, ka mans tēvs man to nodarīja..” „Es esmu šķirtene, kuru neviens nemīl.” „Es esmu bailīga un vienmēr tāda būšu.” Cietoksnis mani definē, ieslēdzot mani  pagātnē, tā nošķirot no cerību pilnas nākotnes.
•    Cietums, no kurs ir grūti izkļūt. Vispirms es patvēros cietoksnī, jo likās, ka tas ir drošs patvērums, lai paslēptos no sāpēm. Galu galā tas kļūst par cietumu, kas mani tur saitēs tā, ka es nevaru izbēgt pat tad, ja to gribu. Esmu kļuvis atkarīgs no sava cietokšņa. Iesākām kā draugi, bet nu tas ir kļuvis par manu ienaidnieku. Grēks ir abi divi – izvēle un atkarība, lēmums, ko pieņēmu, un cietums, no kura nespēju aizbēgt. Ja reiz shēma ir iedibināta, grūti rīkoties citādi.
•    Baiga vieta, kur paslēpties. Tā nolaupa man mieru, prieku un brīvību. Tā padara mani par vergu, kaut arī es esmu aicināts būt brīvs Kristū. Tā iemet mani tumsībā, kaut esmu nosaukts par gaismas bērnu. Tā lietas, kam bija jākļūst par svētībām, pārvēršas lāstos – gan ēdiens, gan draugi, un pat draudze.
•    Domāšanas ieradums, kas nosaka uzvedību. Domāšanas veids nosaka, kā es dzīvošu.. „Ko cilvēks domā savā sirdī, tas viņš ir...”( Sal. Pam. 23:7 Bībeles paplašinātais tulk. „Jo kādas viņa sirds domas, tāds viņš ir.” – 1889. gada Bībeles izdevums latv. val.). Lai sagrautu cietoksni, mums ir jāmaina domāšanas veids, kā Pāvils rakstīja: „Mēs... uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” (2. Kor.10:5)

 

Cietokšņu piemēri (un destruktīvie meli, kas tos reizēm pavada):

Perfekcionisms (Ar mani būs viss kārtībā, ja es visu darīšu pareizi. Tad es būšu sapelnījis sev punktus.)
Dusmas (Cilvēki mani sarūgtina. Man ir tiesības kļūt niknam. Es neuzsprāgtu, ja cilvēki būtu citādi.)
Sevis žēlošana (Neviens mani nesaprot; neviens mani nepieņem. Es esmu pilnīgi viens.)
Iekāre ( Man šobrīd ir nepieciešams pacēlums, brīdis nekaitīgas baudas.)
Darbs ( Es esmu vērtīgs, jo smagi strādāju. Cilvēkiem mani nāksies novērtēt.)
Reliģija ( Es esmu dievbijīgs cilvēks. Dievs mani novērtēs, jo es eju uz baznīcu un kalpoju citiem.)
Slimība (Tagad cilvēki par mani rūpējas, tagad viņiem ir mani žēl. Skat. Jņ. 5:1-15)
Attālināšanās (Man būtu labi, ja es varētu vienkārši izgaist, ja neviens mani vairs neredzētu.)
Ēdiens (Ja es uzēstu, es justos laimīgāka. Ēdiens ir mans mierinājums.)
Atstumtība (Cilvēki mani vienmēr atstumj. Viņu acīs man nav nekādas vērtības, tādēļ es novēršos no viņiem.)
Rūgtums ( Viņš sagandēja man dzīvi, un es nekad neatgūšos no tā. Ja vien viņš nebūtu bijis tik ļauns!)
Depresija ( Viņa man nolaupīja cerību. Man tagad nav, kā dēļ dzīvot.)
Emocionāla norobežošanās (Viņi nespēs mani sāpināt. Ar mani viss būs kārtībā. Tikai ļaujiet man būt vienam.)
Meli (Tā ir tikai viņu vaina. Es vienmēr esmu darījis vislabāko, ko vien spēju.)
Līdzatkarība (Viņam ir savas problēmas, bet es viņam esmu nepieciešama.)
Fantāzijas (Es sapņoju par perfektu ķermeni, par perfektu mājokli, tādēļ es spēju sadzīvot ar saviem trūkumiem.)
Raizes (Es visu laiku par to domāju un tādēļ nespēju gulēt.)
Materiālisms (Manu vērtību nosaka tas, kas man pieder.)
Meli iesākas vienkārši kā doma, bet galu galā tie noved pie destruktīva uzvedības. Melus parasti balsta tas, ka vieglāk ir pieķerties viegli ievainojamam paštēlam, nekā nožēlot savus maldus un pieķerties patiesībai, kas ir Kristū. Ir labi, ja man allaž māja ir sakārtota, bet ja es to lietoju, lai iedrošinātu savu ego, es esmu noticējis meliem. Veltīga ir dižošanās ar kredītkarti vai juvelierizstrādājumiem, lai apstiprinātu savu vērtību - tas uzvedina uz domām, ka esmu bezvērtīgs. Tas mani novērš no sastapšanās ar patiesību vaigu vaigā un patiesas brīvības meklējumiem.

 

Meli, kurus es dzirdu, nāk no Sātana

Tā kā Sātans ir melu tēvs, viņam ir padomā idejas, kam es esmu tendēts noticēt. Dažās no tām ir pietiekoši patiesības, lai es tiem noticētu. Ienaidnieks grib, lai es pieņemtu viņa melus, jo negrib pieļaut, ka es atrodu brīvību Kristū un pagodinu Viņu. Sātans ienīst Kristu ar nešķīstu kaisli. Karš par cilvēka prātu ir vērsts ne tik daudz pret cilvēku, cik pret Kristu. Sātans negrib pieļaut, ka es saucu uz Kungu, kurš, kā viņš labi zina, spēj atbrīvot apspiestos.

„Tu taču nevari mācīt svētdienas skolā. Tu neesi laba kristiete.” Viņš saka kaut ko līdzīgu, - „Tu neesi skaista.” ”Tu esi dumjš.” „Tu esi neglīta.”
„Dievs ir dusmīgs uz tevi par to, ko izdarīji, būdams vēl bērns.”
„Vairums cilvēku ir trīsreiz talantīgāki kā tu.”
„Dievs tevi ir atstājis.”
„Vienīgais, ko vēl vari darīt, ir bēgt prom.”
„Tu šajā jomā esi daudz labāka par viņu. Vienīgā problēma, ka citi to nezina.”
„Tevi nepietiekami novērtē. Tu tiec noniecināts.”
„Dievs neuzklausa tavas lūgšanas. Un ar tevi Viņš nesarunājas tā, kā ar citiem.”
„Tev droši vien vajadzētu izstāstīt Martai par to problēmu ar Džeinu.”
„Tu esi resna un visi to zina.”
„Ja vien tu pacentīsies labāki, tu kļūsi Dieva žēlastības cienīga.”
„Es nekur neiederos. Kādēļ censties?”
„Tu liec cilvēkiem justies neērti.”
„Tu esi apsēsts. Tu kļūsti traks. Tu kļūsti arvien nervozāks. Paskaties vien uz savām rokām!”
„Tu zaudēsi darbu. Pagaidi, un tu redzēsi.”
„Tavam laulenim ir dēka.”
„Tajā nav nekā ļauna. Es negribu tevi sāpināt – tikai šoreiz.”
„Visi dara tāpat.”
„Tev nekad nav bijis personīgā laika Dievam Tu esi jau mēģinājusi. Tavā dzīvē tas nestrādā.”
„Tu esi nelaimes putns un droši vien tāds arī nomirsi.”
„Cilvēki jau ir pamanījuši, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Tu vienkārši neesi tāds kā citi.”
„Draudzes locekļi reizēm tevi aprunā – un tas nav glaimojoši.”
„Dievs ar citiem cilvēkiem runā, Viņš tikai ar tevi nerunā.”
„Tu nekad neuzvarēsi savu grēku.”
„Dievs parasti iz vīlies par tavu izturēšanos.”
„Tu esi pārāk vecs. Ļauj, lai jaunie to tagad dara.”
„Tu esi vienīgais, kurš spēj šo lietu padarīt pareizi.”
„Ja nu tu to neizdarīsi, tad neviens to neizdarīs.”

 

Kāpēc cietoksnis mani tur ieslodzījumā?

•    Es tieku ieslēgts domāšanas veidā, un ir grūti salauzt šo garīgo ciklu. ( „Es vienmēr esmu uzraukusies par savu svaru”... „par iziešanu cilvēku priekšā”... „par lūgšanu skaļā balsī...”)
•    Paradumi bieži vien veidojas jau bērnībā. Iespējams, es tā domāju vai rīkojos jau daudzus gadus. Tas tik ļoti izskatās pēc daļas no manis, ka es esmu nespējīga kaut ko mainīt.
•    Es spēju uzticēties Dievam dažādās jomās, bet man ir grūti uzticēties Viņam tajā jomā, kur ir mans cietoksnis. Man trūkst ticības, jo esmu piedzīvojusi, kā Sātans mani ir sakāvis.
•    Dažkārt dēmoni iedzīvojas šajos cietokšņos, tā padarot mani par ienaidnieka cietumnieku.
•    Pagātnes ievainojumi bieži ir komplektā ar cietokšņiem, tā palielinot sāpes un kaunu.

 

Kļūdaini mēģinājumi izlauzties no cietokšņa

•    Lēmumi. „Man ir jāpārtrauc to darīt.” Parasti tiem ir visai ierobežota spēja cietokšņus salauzt.
•    Vēl lielākas pūles, bet parasti tajās jomās, kurās man atbrīvošana nav nepieciešama. Dzīvodams maldos, es bieži savu cietoksni piesedzu, koncentrējot uzmanību uz kaut ko citu.
•    Lūgšana, kurai ļoti bieži nav ietekmes uz cietoksni, kaut arī cilvēki lūdz par šo problēmu visu dzīvi. Viņi cer uz izmaiņām, bet vairs negaida tās. Tādēļ, lai salauztu cietokšņa varu, ir nepieciešams, ka par šīs cilvēka atbrīvošanu aizlūgtu kāds cits kristietis.
•    Reliģija. Es daru kaut ko vairāk, nekā ir mans pienākums, lai tādējādi sapelnītu punktus un pārliecību, ka Dievs svētī mani. Reizēm es jūtos, kā zem lāsta un daru labas lietas, lai izraktu sevi ārā no bedres.
•    Kritika. Es koncentrējos uz citu trūkumiem, lai novirzītu uzmanību no manis paša. Es nespēju izturēt sevi izgaismotu un atklātu, tādēļ es kritizēju citus par to, ka tie izskatās labāk. Kā Annai, man ir zems pašnovērtējums, un es to cenšos stiprināt ar nelaipniem vārdiem un domām.
•    Sevis sodīšana. Mani nomāc tas, ka esmu tik stulbs, ka esmu nokļuvis atkarībā. Es nolādu sevi, lamāju sevi, saucu sevi dažādos vārdos ( Muļķe, Riebeklis, Neglītene, Nicināmais, Ļaunais... )
•    Noliegums. Kā mans draugs reiz teica: „Noliegums nav upe Ēģiptē.” Cietoksnis nes sev līdz tik daudz apkaunojuma, ka noved mani pie aizstāvēšanās, krāpšanās, nolieguma un tumsas. Farizeji bija reliģiski ļaudis, kuriem galvā bija daudz zināšanu par reliģiju, bet kuri bija nevērīgi paši pret savām atkarībām. Viņi paziņoja Jēzum, ka „mēs nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi”.

 

Ceļš uz brīvību

1.    Es identificēju savu cietoksni. Ja esmu bijis pievilts gadiem ilgi, identificēšana var sagādāt grūtības. Viens no ceļiem, kā uzzināt, kas ir mans cietoksnis, ir pabeigt teikumu: „Es jutīšos labāk, ja es ____________ (skriešu un paslēpšos..., pažēlošu sevi par šo nepatīkamo stāvokli... varētu izgāzt savas dusmas... kaut ko uzēstu, lai nomierinātos... varētu pakritizēt kādu citu... dabūtu kādu glāzīti... aizietu uz baznīcu... vairāk pacenstos... par visu vainotu tikai sevi... padotos... ja nerimstoši par to raizētos... darītu to perfekti).” Apzināt savu cietoksni ir tas pats, kas izgaismot fotofilmiņu – ja to atritina gaismā, tad uz tās nevar prāta tumsā attīstīt bildes.
2.    Es izsūdzu un nožēloju savu pieķeršanos cietoksnim. Es atzīstu, ka esmu tvēries šajā cietoksnī, nevis pie Dieva. Es atzīstu, esmu uzticējies kam citam, nevis Dievam, attiecībā uz savu aizsardzību, drošību, iepriecinājumu vai cerību. Es atzīstu, ka esmu vairāk ticējis Sātanam nekā Dievam, meliem vairāk nekā patiesībai. Es esmu noraidījis Jēzu, kas ir patiesība, jo esmu uzņēmis melus. „Mīļais Tēvs, piedod man to, ka esmu meklējis attaisnojumus savai grēcīgajai rīcībai. Es atzīstu, ka tas, ko esmu darījis, sāpināja Tevi, citus cilvēkus un mani pašu. Es atzīstos savā lepnībā, savās bailēs tikt citu cilvēku ievainotam, savā pārliecīgajā jūtīgumā, savā tieksmē sevi aizstāvēt vairāk nekā patiesību.”
3.    Es atsakos no meliem. Kristību liturģijā mēs sakām: „Es atsakos no velna un visiem viņa darbiem un visiem viņa ceļiem.” Citā tulkojumā teikts: „Es atsakos no visiem ļauniem spēkiem, velna visiem viņa tukšajiem solījumiem.” Es atzīstu, ka Sātans nekad nav pildījis savus solījumus par mierinājumu, labklājību vai drošību. Es atsakos turpmāk pieņemt viņa melus, es noraidu tos Jēzus vārdā! Izlaušanās no cietokšņa ir agresīva rīcība, kara pieteikums. Tādēļ saki ļoti droši: „Es atsakos dzīvot  _______¬¬¬_ cietokšņa atkarībā!” Kaujas lauks ir prāts – tieši tur ienaidnieks mani ar meliem sagūsta. Pāvils mums atgādina, ka „mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi...” (2. Kor. 10:4-5) Manas domas ir atradušās Sātana gūstā. Es salaužu šo veco domāšanas ciklu Jēzus autoritātē, izvairoties šiem meliem vairs ilgāk noticēt. Es to pasludinu šādi: Alkohols (vai jebkura atkarība) nav mans glābiņš – Dievs ir. Es neesmu atstumta – es esmu Dzīvības Kunga pieņemta un lolota. Es salaužu ienaidnieka argumentus un nododu savas domas Kristus gūstā. Tas, kas man patiesi ir vajadzīgs, ir Kristus – ne porno vai glāzīte, vai paslēpšanās, vai kontrole, vai nožēla. Es atsaucu zvērestus, kurus esmu devis, lai sevi pasargātu ( Es nekad par to nerunāšu!” „Es nekad nevienam neuzticēšos, lai netiktu sāpināta!” „Es atriebšos!”).
4.    Es piedodu citiem. Tā kā ievainojumi bieži ir kopā ar cietokšņiem, es piedodu tiem, kuri mani ir noraidījuši, ievainojuši, bijuši pret mani vardarbīgi vai manipulējuši ar mani. Bez piedošanas es nevaru atbrīvoties no cietokšņa. Saskaņā ar Jēzu, es palieku ieslēgts mokās, līdz es atbrīvoju cilvēkus no tā, ko viņi ir darījuši ( Mt. 18:34). Piedošana nenozīmē, ka viņi nav mani ievainojuši vai nav atbildīgi vairs par to, ko nodarījuši. Tas nozīmē, ka es savā sirdī vairs neprasu viņiem atmaksu vai neturpinu apsūdzēt viņus Dieva priekšā. Es vairs neuzņemos personīgu atriebību. Es to atstāju žēlsirdīgā un taisnīgā Dieva ziņā. „Jēzus vārdā es piedodu tiem, kuri man ir pāri darījuši (nosauc visus vārdā). Es lūdzu Jēzu mani dziedināt no šiem ievainojumiem.”
5.    Es apstiprinu patiesību. Es nevaru sevi atbrīvot pats. Man vajag stipru palīgu, kas mani iznes brīvībā. Es ticēju meliem. Tagad es izvēlos dzīvot Dieva Vārda patiesībā. Es katru dienu lasu Svētos Rakstus, lai manu prātu mazgā patiesības vārdi. Savā sirdī es runāju patiesību: „Es esmu brīvs Jēzū Kristū. Dievs man nes uzvaru. Viņš mani padara par uzvarētāju. Dievs mani mīl un pieņem mani caur Jēzu Kristu. Viņš rūpējas par mani un mani aizstāv. Jēzū Kristū man ir bagāta nākotne. Man ir cerība, kuru neviens man nevar atņemt. Tā kā Dievs mani mīl, es mīlu pats sevi un devīgi varu mīlēt citus.”
6.    Es saņemu atbrīvošanu. Kristieši var būt dēmonu nomākti, it īpaši, ja atvērties meliem jau ir kļuvis par paradumu, tā ieliekot sevi ienaidnieka teritorijā. Atbrīvošana ir nepieciešama, lai salauztu ciklu un atbrīvotu cietumniekus. Un tādēļ mēs lūdzam ( par sevi vai citiem): „Spēcīgajā Jēzus vārdā es pavēlu visām garīgām varām, kas ir bijušas saistītas ar šo ______ cietoksni, iet prom! Tām vairs nav nekādas varas pār mani. Es pamatoju savas likumīgās tiesības uz brīvību Jēzū. Es izvēlos Viņu par savu patvērumu. Es salaužu jebkuru paaudžu saiti, kas veido manī tieksmi uz šo cietoksni. Es atbrīvojos no to tvēriena pēc manis Jēzus asiņu spēkā. Anna (sieviete, kura tika pieminēta iepriekš) atzina, ka viņa bija ievilkta tīklos, kas nopietni apdraudēja viņas spēju dzīvot patiesībā, ka Dievs viņu mīl un pieņem. Pēc atbrīvošanas lūgšanas viņai vairs nebija sajukuma, kas atturēja no pilnīgas nodošanās kalpošanai Kungam. Kad mēs aizlūdzām, Anna ieraudzīja dusmas un nosodījumu kā mantojumu, kas sūcās cauri paaudzēm viņas ģimenē un atturēja viņu no patiesā mierinājuma avota, tā sagraujot viņas pašvērtību, mieru un, galu galā, viņas attiecības ar mīlošo Tēvu. Iepriekšējo paaudžu cietokšņi ir jāsagrauj, lai viņa iegūtu brīvību, kuru Kungs vienmēr bija ilgojies viņai dot.
7.    Es esmu Svētā Gara piepildīts. Es lūdzu Svēto Garu mani piepildīt. Es mācos dzīvot pa jaunam. Es atklāju, ka kristieša dzīve nenozīmē vairāk censties, bet gan vairāk uzticēties. Es paļaujos, ka manī mītošais Gara spēks mācīs mani paklausīt Dievam. Es mācos domāt pa jaunam un tas maina manu rīcību. Es zinu, ka Dievs mani mīl un dod man spēku pārvarēt to tumsu, kas ir bijusi manā dzīvē. Es atrodu spēku paklausīt. Es izvēlos paklausīt, nevis izdzīvot. Es saprotu, ka brīvība ir pastaiga, nevis lēciens, process, nevis notikums. Tā kā es pielietoju Dieva Vārda patiesību savā dzīvē, es piedzīvoju arvien vairāk brīvības.

 

Apliekot bruņas

Es uzlieku PESTĪŠANAS BRUŅUCEPURI,
lai tā sargā manu prātu.
Es domāju Jēzus domas.

Es uzlieku TAISNĪBAS KRŪŠUBRUŅAS,
lai tās sargā manu sirdi.
Es esmu taisnots Jēzū.

Es uzlieku PATIESĪBAS JOSTU,
es neticu nekādiem meliem.
Es arī tos vairs nestāstu.

Es uzvelku MIERA EVAŅĢĒLIJA KURPES,
jo esmu Jēzus misionārs.

Es paņemu TICĪBAS VAIROGU,
lai spētu apstādināt ienaidnieka bultas.
 
Es paņemu GARA ZOBENU,
DIEVA VĀRDU,
un es sakauju ienaidnieku!

Tulkojusi Ilze Eris
Publicēts ar autora laipnu atļauju.