Es šodien kļuvu par Sāras meitu...


Pēteris raksta: Par viņas meitām jūs esat kļuvušas (1. Pēt. 3:6) Viņa sekoja Ābramam un klausīja viņu, kaut 2 reizes tika atdota svešzemju ķēniņiem kā ķīla par vīra dzīvību. 2 reizes nodota (1. Moz.12:10-20 un 1. Moz.20:1-7), un man gribas teikt – ne tikai tās divas vien. Parasti par Sāru runājam saistībā ar viņas neticību. Viņa bija tā, kas pieveda vīram Hagari, viņa bija tā, kura par eņģeļu teikto smējās.

Ko nozīmē gaidīt uz apsolīto 100 gadus? Mēs bieži tā par savu dzīvi sakām, bet mūsu gaidīšanas laiks nebūt nav tik ilgs – lai cik ilgs tas arī būtu bijis.

Jaunībā apprecēties – tajā laikā un vēl austrumos pie vīra izgāja ļoti jaunas meitenes – lai nav ilgi jāsargā -un gaidīt līdz 90 gadiem – visu jaunību un brieduma gadus, un arī vēl visu vecumu. Lai nu kuram, bet mums nav tiesību pārmest Sārai nepacietību vai neticību. Dod, Dievs, mums viņas pacietību!

Pie tam – ne jau ar viņu Dievs runāja – solījumu par bērniem saņēma vīrs, visas reizes – tikai ar vīru Dievs runā. Tu tik ilgi sevi esi uztvērusi kā komplektu, kā vienu miesu, kā vienu veselu. Tad vienu brīdi arī sāc domāt, ka varbūt tu pati esi par šķērsli Dieva apsolījumam. Tu redzi, cik izmisīgi vīrs gaida šo piepildījumu, un apzinies, ka tu neko NEVARI LĪDZĒT. Tu sāc domāt, ka esi šķērslis Dieva gribai sava mīļotā vīra dzīvē. Jo Dievs jau nerunāja ar tevi, bet tikai ar vīru. Un bērni jau nenāk no vīra gribas, bet no Dieva. Tu zini arī, kā šīs lietas visapkārt tiek risinātas – ar blakussievu palīdzību. Ja tu paliec pie sava – ka tu vienīgā – vai tu neesi tagad par šķērsli Dieva gribai – jo apsolījums vīram ir tik liels. Tikai tu par šķērsli! Un vīra ilgas tik lielas! Un tu zini, ka esi jau arī par vecu... Varbūt vēl var paspēt, kamēr vīrs nav par vecu!

Ir tik viegli nonākt līdz Hagarei – mīlestības dēļ un tādēļ, ka tu kāp pāri savam egoismam. Var pat teikt, ka, piedāvājot Hagari vīram, Sāra atsakās no sevis – tieši tā kā parasti mēs tiekam mācītas – īsts kristietis atsakās no sevis un kalpo citiem.
Bet palūkojiet, cik viegli Ābrams pieņem savas skaistās un citu iekārojamās sievas piedāvājumu! Jo Sāra saka tikai to, ko Ābrahams GRIB dzirdēt. Dievs runāja ar Ābrahamu – gluži tāpat kā ar Ādamu. Bet, kad sieva piedāvā savu risinājumu – tad viņš paklausa labu prātu. Kāpēc? Jo sieva izsaka viņa paša domas – viņš jau pats pie tā ir nonācis. Pats par to iedomājis, bet kā nu tu atzīsi skaļi? Kad sieva tavas domas nolasījusi, tad vairs nav jālaužas cauri savas sirdsapziņas mūriem – nu jau sieva pati piedāvā, pati atved tev mīļāko. Tad jau viss kārtībā! Mūsdienās teiktu – bet ja nu vaina nav manī, bet sieva tā neauglīgā. Tā sieva, ko Tu Dievs man devi, tā vainīgā...

Viņš ir tik līdzīgs Ādamam – Dievs runā ar vīru, bet viņi tik labprāt pieņem sievas neizpratni par to, kā ir pareizi – jo pašiem jau tā pati doma sirdī. Es saredzu, ka Sāra vīra dēļ un arī pazemības dēļ Hagari ved pie Ābrahama. Mēs pārmetam Sārai, ka viņa neticēja Dieva apsolījumam. Taču zinām, ka Ābrahams pirmais par šo apsolījumu smējās (1. Moz. 17:17). Vēl senāk viņš pat prasa Dievam pierādījumu: „Kungs, mans Dievs, no kā lai es noprotu, ka es to iemantošu?” (1. Moz. 15:8)

Tik daudzas reizes Dievs ar vīru runāja. Ko tad mēs neticību sievai pārmetam? Uzskatām, ka gan jau viņa zināja par Dieva sarunām... gan jau zināja. Bet RUNĀTIES ar sievu par savām izjūtām un garīgiem piedzīvojumiem nudien nav vīriešiem raksturīgi! Un Bībelē pieminētas tikai dažas sarunas šī pāra starpā – „nesaki, ka es tavs vīrs, jo man ir bail,” un „Hagare ir tava problēma – tiec pati galā!” Tās abas ir nodevības. Gan attiecībā uz procesiem ārpus ģimenes, gan tad, kad, viņa akceptētas, problēmas nobriest ģimenes iekšienē.

Bet greizsirdība visos laikos ir vienāda – to redzam pie Sāras, pie Leas, to redzam pie visiem tiem gadījumiem, kad surogātmātes tika izmantotas laikmetā pirms apaugļošanas in vitro. Tik daudz dramatiskas vielas romāniem un filmām! Tas nebūt nenozīmē otru uzskatīt par savu īpašumu. Vienkārši – tu dari to, ko otrs tik ļoti grib, tu paver vārtus viņa sapnim un domā, ka viņš to novērtēs un būs pateicīgs par tavu uzupurēšanos. Tu domā, ka pēc šī soļa starp jums paliks viss pa vecam.

Bet notikušais maina jūs attiecības – nekas vairs nav pa vecam – ir jaunas attiecības, un visā vainota tiec tikai tu pati. Tā jau atkal ir nodevība. Tikai tagad iemesls nav draudošais ķēniņš, kurš tevi iekāro un tā ceļ vīra, kuram nav drosmes un ticības par tādu atzīties, vērtību citu acīs. Un nav arī paļāvības uz Dievu – ka Viņš pasargās! Tagad tā esi tu pati, kuru vienīgo vari vainot notikušajā. Un kuru vaino citi! Vēl tūkstošiem gadu... Neticu, ka attiecības starp Ābrahamu un Sāru pēc Ismaēla dzimšanas ir tādas pašas, kā agrāk.

Paiet atkal gadi un tu jau esi iemācījusies dzīvot ar jauno realitāti – un arī ar pavisam citu vientulības pakāpi sadzīvot – agrāk sāpe jūs vienoja, tagad – tā ir starp jums, un pārkāpt tai liekas neiespējami. Tu dzīvo, savu sapni un savas ilgas norakusi ļoti dziļi – tik dziļi, lai var izturēt! Lai var izdzīvot! Bet tad atnāk 3 ceļinieki. Protams – jāuzņem, vīrs ir satraukts un organizē smalku uzņemšanu, tu izrīko kalpones, līdz dzirdi sarunu telts priekšā. Viņi, labu gribēdami, pravieto vīram – protams to, ko viņš tik ļoti grib dzirdēt!

Bet tev par to nu jau nāk smiekli. Ko gan šie ceļinieki zin? Ko gan viņi saprot? Vai viņiem kāda nojausma par tavām gaidām gandrīz astoņdesmit gadu garumā? Vai viņiem kāda nojausma par to, kas notiek ar tavu ķermeni un tā funkcijām? Vai viņi var ko zināt par to, kas noticis starp jums abiem ar vīru? Kādi gan vēl bērni??!!!

Domāju, kā Sāras smiekli bija rūgti un arī atvieglojoši vienlaikus. Rūgti, jo svešinieku (kas – mēs jau zinām – bija Trīsvienība) saruna uzplēsa brūci dzīvē un dvēselē, kas dziļu ciešanu un ilgu radīta. Atviegloti, jo nu jau tas pārsāpēts, iemācoties dzīvot tālāk bez šis sapņa.

Kas notiek pēc tam? Mēs jau to zinām, mēs, gudrie ar savu „no tiesas mājās visi gudri” gudrību! Sāra beidzot to bērnu dabū! Cik svētīgi bija viņas smiekli – viņa palaida savu sāpi smieklos. Viņa to palaida vaļā.

Šodien ārsti pāriem, kuri netiek pie bērniņa, iesaka tieši to pašu – ne jau smieties, bet nekoncentrēties tik ļoti uz bērniņa ieņemšanu. Tad viņš var atnākt.

Šodien mācītāji cilvēkiem, kuri ilgi netiek ar kādu problēmu galā, iesaka tieši to pašu – ne jau smieties, bet palaist vaļā, jo tad Dievs var sākt darboties.

Mēs, nesaprašas – kad Sāra to izdarīja, nosaucam šos smieklus par neticību!

Es šodien smējos. Par visu, kas pārsāpēts un ilgots.

Paldies tiem eņģeļiem, kas arī mūsu dzīvē atnāk un atgādina, ka kāds vēl tic happy ever after!
Es šodien par to smejos. Tas ir Sāras veids, kā izdzīvot.

Par viņas meitām jūs esat kļuvušas.

Ilze Eris, Mīlestības skola
2010. gada Ziemsvētki